Pēc pēdējiem Valsts vides dienesta datiem Latvijas tirgū 2022. gadā tika laistas vairāk nekā 47 000 tonnas plastmasas iepakojuma, no kurām 24 000 tonnas tika savāktas un novirzītas pārstrādei vai siltuma enerģijas iegūšanai. Kā liecina Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) sadarbībā ar “Latvijas Zaļo punktu” veiktā pētījuma* dati, kurā analizētas vairāk nekā 3000 dažādas plastmasas vai plastmasu saturošas iepakojuma vienības, Latvijas veikalu plauktos 13% pieejamā iepakojuma pārstrāde ir sarežģīta vai nav iespējama. Savukārt uz 22% iepakojumu to materiāla veids nav norādīts, kas padara to grūtāk identificējamu, lai novirzītu attiecīgai pārstrādei.
1.jūlijā stāsies spēkā izmaiņas Dabas resursu nodokļa likumā, nosakot papildu maksājumu valstij no ražotājiem un tirgotājiem par plastmasas iepakojumu, kas nav pārstrādāts vai reģenerēts. LBTU veiktais pētījums rāda, ka aptuveni trešā daļā no Latvijas veikalos pieejamā iepakojuma pārstrāde ir apgrūtināta vai pat nav iespējama.
Kā vienu no lielākajām problēmām pētījuma autori min dažādus iepakojuma materiālus, kas tiek izmantoti vienas preču vai produktu vienības iepakošanai, piemēram, plastmasas trauks ar uzlīmētu etiķeti vai kartona apliku un aizkausējamu alumīnija folijas vāku. Tā kā katram no šiem materiāliem ir savs pārstrādes veids, šādi kombinēti iepakojumi ir grūti pārstrādājami.
Apmēram 11% preču un produktu ir iepakoti dubultajā iepakojumā, kas nekādi neietekmē produkta funkcionalitāti un ir paredzēts tikai noieta veicināšanai. Tikpat bieži iepakojuma tilpums ir pārlieku liels un nepietiekami piepildīts, radot lieku iepakojuma atkritumu apjomu. Lielai daļai iepakojumu plašu virsmas laukumu klāj krāsaina apdruka, kas nesniedz informāciju, bet ir paredzēta pircēja “acu skata pievilināšanai”. Krāsu apdruka apgrūtina pārstrādi, jo apdrukai izmantots cits materiāls nekā pašam iepakojumam. Sakārtotākā un vienveidīgākā iepakojuma grupa šobrīd ir bezalkoholisko dzērienu iepakojums.
“Latvijas Zaļā punkta” direktors Kaspars Zakulis: “Plastmasas iepakojuma apsaimniekošanas sistēma Latvijā darbojas jau vairāk nekā 20 gadu, un šajā laikā mums ir bijusi iespēja padziļināti iepazīt šo izstrādājumu apsaimniekošanu un identificēt galvenos klupšanas akmeņus, kas kavējuši straujāku pāreju uz pārstrādājamu iepakojumu. Redzam, ka ir būtiski jāstiprina sinerģija starp iepakojuma ražotājiem un pārstrādātājiem. Pagaidām diemžēl virkne tirgotāju, iegādājoties preci, nevar pārliecināties, kādā mērā un vai vispār iepakojums ir pārstrādājams.”
Arī pētījuma autori norāda – Latvijas tirgū ir daudz iepakojuma risinājumu, kurus būtu iespējams optimizēt, rezultātā mazinot iepakojuma apjomu. Lielāko iepakojuma grupu – 25% – veido polipropilēna (PP) iepakojums, kurā ietilpst dažādi PP iepakojuma veidi. Otra lielākā grupa – 22% – ir iepakojumi, uz kuriem nav norādīts iepakojuma veids. Salīdzinoši liela grupa – 13% – ir pārstrādei sarežģīti iepakojuma materiāli, kas sastāv no vairākiem slāņiem. Tam seko PET iepakojumu grupa – 12%, galvenokārt pudeļu iepakojums, kas Latvijā ir salīdzinoši labi pārstrādājams.
LBTU Tehnoloģiju un zināšanu pārneses nodaļas vadītāja, Latvijas Iepakojuma asociācijas valdes priekšsēdētāja Sandra Brasava-Muižniece norāda, ka likumdevējiem būtu jānosaka vienotas stingras un realizējamas iepakojumu marķēšanas prasības, taču vienlaikus jāpatur prātā, ka katrs iepakojuma aprites ciklā iesaistītais, sākot no iepakojuma izejvielu izstrādes, iepakojuma ražošanas, produktu un preču pakošanas līdz tirdzniecībai, iegādei, lietošanai, iztukšošanai un atkritumu pārstrādei, var sniegt savu ieguldījumu aprites cikla īstenošanas realizācijā..
“Lai veicinātu pārstrādājama iepakojuma izmantošanu, būtu ieteicams maksimāli sašaurināt iepakojuma materiālu daudzveidību, ciktāl tas iespējams, neatsakoties no funkcionalitātes, jo iepakojums nav tikai forma, kas satur produktu, bet bieži vien arī nodrošina produkta realizācijas laika pagarinājumu. Tāpat būtu svarīgi izvērtēt preču un produktu iepakojumu apdrukas apjomu un iespēju “restartēt” dizainu par labu ilgtspējai, piemēram, neizmantot druku krāsu, bet gan iestrādāt reljefu. Joprojām aktuāla ir arī intensīvāka atkārtota iepakojuma izmantošana un iepakojuma maisiņu apjoma mazināšana. Savukārt tirgotājiem, veicot produktu klāsta atlasi iekļaušanai tirdzniecības vietās, kā svarīgu kritēriju līdztekus produktu sortimentam, kvalitātei, derīguma termiņam un cenai būtu ieteicams izvirzīt arī iepakojuma ilgtspēju,” uzsver eksperte.
Bieži pāreju uz pārstrādājamu materiālu kavē produktu un preču ražotāju bažas par papildu izmaksām, kas veidotos, pasūtot jaunus iepakojuma materiālus, vēršoties pie cita iepakojuma piegādātāja, ja esošais piegādātājs nespētu pielāgoties jaunajām prasībām.
“Jā, mainot iepakojumu, ir jārēķinās ar papildu izdevumiem: atsevišķos gadījumos, nomainot daudzslāņu iepakojuma materiālus ar barjerīpašībām, kuri nav pārstrādājami, uz pārstrādājamiem iepakojuma materiāliem, izmaksas var pieaugt pat par 30%. Tomēr ilgtermiņā tas tik un tā būs lētāk, nekā maksāt dabas resursu nodokli par nepārstrādājama materiāla izmantošanu,” prognozē Kaspars Zakulis.
* LBTU Eiropas Savienības projekta LIFE20 IPE/LV/000014 – LIFE Waste To Resources IP ietvaros īstenots pētījums, kurā analizēti vairāk nekā 3000 plastmasas vai plasmasu saturošu iepakojumu vienību, kas pieejami Latvijas veikalu plauktos.
LIFE integrētais projekts “Atkritumi kā resursi Latvijā – Reģionālās ilgtspējas un aprites veicināšana, ieviešot atkritumu kā resursu izmantošanas koncepciju” (LIFE Waste To Resources IP, LIFE20 IPE/LV/000014) tiek īstenots ar Eiropas Savienības LIFE programmas un Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu. https://wastetoresources.varam.gov.lv
Informācija atspoguļo tikai autoru nostāju un viedokli, un ne vienmēr atspoguļo Eiropas Savienības vai Eiropas Klimata, infrastruktūras un vides izpildaģentūras (CINEA) nostāju un viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne finansējuma piešķīrējs nav atbildīgi par pausto saturu.
